Pēc tam, kad liecinieks bija nodevis zvērestu, sers Katberts viņam laipni uzsmaidīja.

– Pima kungs, lūdzu, nosauciet savu vārdu un nodarbošanos, lai to var ierakstīt tiesas sēdes materiālos!

– Mani sauc Maikls Pims, un es esmu galvenais ķirurgs Londonas Gaja slimnīcā.

– Cik ilgi jūs tur strādājat?

– Sešpadsmit gadus.

– Tātad jūs esat cilvēks ar lielu pieredzi savā darbības jomā. Patiešām, mēs varam sacīt, ka…

– Ser Katbert, es pieņemu jūsu apgalvojumu, ka Pima kungs ir savas jomas eksperts. Tagad pietiks par to, turpiniet, – sacīja tiesnesis.

– Pima kungs, – ātri atguvies, advokāts atkal vērsās pie liecinieka, – vai jūs, lūdzu, varētu tiesai pastāstīt, ko nākas izciest pacientam pēdējās dzīves nedēļās, ja šo cilvēku nomoka tik smaga slimība kā vēzis, kas sagādā ārkārtīgas sāpes un neticami novājina organismu?

– Protams, iespējamas dažādas nianses, tomēr kopumā jāteic, ka vairums pacientu šādos gadījumos tikai daļēji ir pie apziņas vai pat atrodas pilnīgā bezsamaņā. Nomoda mirkļos viņi parasti apzinās, ka vada savas dzīves pēdējos mirkļus, bet citādi ir pilnīgi iespējams, ka viņi zaudē jebkādu saikni ar realitāti.

– Vai, jūsuprāt, šādā stāvoklī esošam pacientam ir pa spēkam pieņemt ļoti svarīgus lēmumus, piemēram, tādus kā testamenta sastādīšana un parakstīšana?

– Uzskatu, ka nē, – atbildēja Pims. – Ja man nepieciešams, lai pacients paraksta dokumentu, kurā apstiprina, ka piekrīt tādām vai citādām medicīniskām manipulācijām, es allaž rūpējos, lai tas notiek pirms tam, kad slimnieka stāvoklis kļuvis kritisks.

– Milord, man vairāk jautājumu nav, – sacīja sers Katberts un apsēdās savā vietā.

– Pima kungs, – ierunājās tiesnesis un paliecās uz priekšu, – vai jūs apgalvojat, ka nekādu izņēmumu šādos gadījumos nevar būt?

– Izņēmumi tikai apstiprina likumu, milord.

– Tā tas ir, – piekrita tiesnesis. Viņš pievērsās Toda kungam un vaicāja: – Vai jums būs kādi jautājumi lieciniekam?

– Katrā ziņā, milord, – atbildēja advokāts Tods un piecēlās no savas vietas. – Pima kungs, vai jūsu un lēdijas Elizabetes Beringtones ceļi kādreiz ir krustojušies? Profesionālā vai sociālā ziņā?

– Nē, bet…

– Tātad jums nav bijis iespējams izstudēt viņas slimības vēsturi?

– Protams, ka nē. Viņa nebija mana paciente, tātad šāda pētīšana būtu pretrunā ar Medicīnas padomes iedibināto kārtību un noteikumiem.

– Tātad jūs ne reizi neesat sastapis lēdiju Beringtoni un nepārzināt viņas slimības vēsturi?

– Tā tas ir, ser.

– Tātad, Pima kungs, ir pilnībā iespējams, ka tieši viņa ir šāds izņēmums, kurš apstiprina likumu?

– Iespējami, taču augstākajā mērā neticami.

– Man vairs nav jautājumu, milord.

Sers Tods apsēdās, un sera Katberta sejā parādījās smaids.

– Ser Katbert, vai aicināsiet vēl kādus lieciniekus ekspertus? – vaicāja tiesnesis.

– Nē, milord. Domāju, ka būtisko es esmu parādījis. Tur-

klāt tajā dokumentu komplektā, kuru jums iesniedzu, ir vēl triju profesionālu ekspertu liecības. Ja jums, milord, vai Toda kungam rastos vēlēšanās viņus redzēt šajā tiesas zālē, viņi ir gatavi ierasties.

– Labi, ser Katbert. Es esmu izlasījis visus trīs liecinieku ziņojumu. Tie visi apstiprina Pima kunga sacīto. Toda kungs, vai vēlaties uzaicināt visus šos trīs lieciniekus vai varbūt kādu vienu no viņiem?

– Milord, tas nebūs nepieciešams, – atteica Tods. – Lai gan… Varbūt kāds no viņiem personīgi pazina lēdiju Beringtoni vai arī pārzina viņas slimības vēsturi?

Tiesnesis paraudzījās uz advokātu Katbertu Meikinsu, kurš papurināja galvu. – Vairāk liecinieku man nav, milord.

– Tad jūs varat uzaicināt savu pirmo liecinieku, Toda kungs, – atvēlēja tiesnesis.

– Paldies, milord. Es izsaucu Kenetu Lengbornu.

Šis cilvēks bija pilnīgs pretstats Pima kungam. Augumā nepadevies, turklāt viņa vestei trūka pāris pogu, kas lika domāt, ka viņš nesen pieņēmies svarā vai arī ir vecpuisis. Un pat tās dažas matu šķipsnas, kuras vēl bija palikušas uz viņa galvas, izskatījās tik nekoptas, it kā nekad nebūtu pazinušas ķemmes pieskārienus.

– Nosauciet, lūdzu, savu vārdu un nodarbošanos!

– Mani sauc Kenets Lengborns, un es esmu Bristoles Karaliskās slimnīcas galvenais ķirurgs.

– Cik ilgi jūs tur strādājat, Lengborna kungs?

– Deviņus gadus.

– Vai jūs bijāt lēdijas Beringtones ārsts, kamēr viņa atradās Bristoles Karaliskajā slimnīcā?

– Jā. Pie manis viņu nosūtīja doktors Reibērns, viņas ģimenes ārsts.

– Vai man ir taisnība, kad saku, ka jūs pēc vairāku analīžu rezultātu saņemšanas apstiprinājāt lēdijas Beringtones ģimenes ārsta noteikto diagnozi, proti, krūts vēzis? Kā arī informējāt pacienti, ka viņas dzīve ilgs vairs tikai dažas nedēļas?

– Jā, pacientu informēšana par prognozēm ir viens no ķirurga darba neapskaužamajiem uzdevumiem. Vēl grūtāk ir tad, ja šāds pacients ir arī sens draugs.

– Vai jūs varat pastāstīt viņa godībai, kā lēdija Beringtone uzņēma šīs ziņas?

– Stoiski. Tas būtu vārds, kādu es izvēlētos, lai raksturotu viņas reakciju. Pieņēmusi savu likteni, viņa nolēma, ka vēl ir paveicams kaut kas svarīgs un nedrīkst zaudēt ne mirkli laika.

– Lengborna kungs, viņai taču noteikti vajadzēja būt nepārejošo sāpju nomocītai un arī miegainai saņemto medicīnisko preparātu iespaidā.

– Jā, viņa ilgstoši atradās miegā, taču, kad bija nomodā, viņa lieliski spēja lasīt The Times. Kad pie viņas ieradās apmeklētāji, tieši viņi aizgāja noguruši.

– Kā jūs to skaidrojat, Lengborna kungs?

– Es to nevaru izskaidrot. Vienīgi varu sacīt, ka ir patiešām apbrīnojama cilvēku reakcija pēc tam, kad viņi uzzinājuši letālu diagnozi un samierinājušies ar to.

– Tā kā lieliski pārzināt lēdijas Beringtones slimības vēsturi, vai varat sacīt, ka lēdija Beringtone bija pilnīgi rīcībspējīga un viņas spriestspējas atbilda tādām, lai varētu iedziļināties komplicēta juridiska dokumenta… konkrēti runājot, testamenta finesēs un, esot pie pilnas apziņas, to parakstīt?

– Neredzu ne mazāko iemeslu, kālab tā nevarētu būt. Slimnīcā pavadītajā laikā viņa uzrakstīja vairākas vēstules un aicināja mani būt par liecinieku, kad viņa advokāta klātbūtnē parakstīja savu testamentu.

– Vai šādus uzdevumus jums nākas uzņemties regulāri?

– Es to daru tikai tādos gadījumos, kad esmu pilnībā pārliecināts, ka pacients ir pie skaidras apziņas un nešaubīgi saprot, kādu dokumentu paraksta. Citādi es no šāda uzdevuma atteiktos.

– Un šajā konkrētajā gadījumā jūs bijāt pilnībā apmierināts ar lēdijas Beringtones garīgo stabilitāti un redzējāt, ka viņa skaidri un nepārprotami apzinās, ko dara?

– Jā, tieši tā.

– Milord, man vairs nav jautājumu šim lieciniekam.

– Ser Katbert, vai vēlaties iztaujāt šo liecinieku?

– Man ir tikai viens jautājums, milord, – atteica sers Katberts. – Lengborna kungs, cik ilgi lēdija Beringtone nodzīvoja pēc tam, kad bijāt apliecinājis viņas parakstu testamentā?

– Viņa nomira tās pašas dienas naktī.

– Tās paša dienas naktī, – atkārtoja sers Katberts. – Tātad runa bija par stundām?

– Jā.

– Vairāk jautājumu nav, milord.

– Vai aicināsiet jūsu nākamo liecinieku, Toda kungs?

– Jā, milord. Dezmonds Sidonss.

Advokāts ienāca zālē tik pārliecināti, it kā būtu izgājis uz sava nama lieveņa, un zvērestu nodeva tik droši, it kā būtu šajā lietā īsts profesionālis.

– Lūdzu, vai nosauksiet savu vārdu un nodarbošanos?

– Mani sauc Dezmonds Sidonss. Es esmu advokātu firmas “Māršals, Beikers un Sidonss” vecākais partneris. Beringtonu ģimenes advokāts es esmu jau divdesmit trīs gadus.

– Sākšu ar to, Sidonsa kungs, ka vaicāšu jums, vai jūs noformējāt lēdijas Beringtones iepriekšējo testamentu, kurš, kā apgalvo sers Džailss, ir īstais un vienīgais lēdijas Beringtones testaments.

– Jā, to noformēju es.

– Pirms cik ilga laika tas notika?

– Mazliet vairāk nekā gadu pirms lēdijas Beringtones nāves.

– Un vēlāk lēdija Beringtone sazinājās ar jums, lai pavēstītu, ka grasās rakstīt citu novēlējumu?

– Jā, ser, tā patiešām bija. Tikai dažas dienas pirms viņas nāves.

– Un kā šis jaunais testaments, kurš tagad ir strīda objekts, atšķīrās no tā, ko bijāt noformējis pirms gada?

– Visi novēlējumi labdarībai, apkalpojošajam personālam, mazbērniem un viņas draugiem palika nemainīgi. Jāteic, ka testamentā parādījās tikai viena būtiska atšķirība.

– Un tā būtu, Sidonsa kungs?

– Hārviju īpašuma lielākā daļa vairs netika novēlēta seram Džailsam, lēdijas Beringtones dēlam, bet gan viņas abām meitām Emmai, Harija Kliftona laulātajai draudzenei, un Greisai Beringtones jaunkundzei.

– Pilnīgas skaidrības labad es vaicāju, – sacīja Toda kungs, – vai, izņemot šo vienu atšķirību, patiešām būtisko atšķirību, iepriekš noformētais dokuments palicis nemainīts?

– Tieši tā, advokāta kungs.

– Kā jūs raksturotu lēdijas Beringtones gara spējas brīdī, kad viņa lūdza, lai maināt šo testamenta punktu?

– Milord, es iebilstu! – iesaucās sers Katberts un pielēca kājās. – Kā gan Sidonsa kungs var dot vērtējumu par lēdijas Beringtones gara spējām? Viņš taču ir advokāts, nevis psihiatrs!

– Piekrītu, – sacīja tiesnesis, – taču Sidonsa kungs lēdiju Beringtoni pazina divdesmit trīs gadus, tādēļ man būtu interesanti uzzināt viņa viedokli.

– Viņa bija ļoti nogurusi, – sacīja Sidonss, – un, lai izteiktos, viņai bija nepieciešams daudz vairāk laika nekā iepriekš. Taču viņa pilnīgi skaidri pauda vēlēšanos, lai ātri tiktu sastādīts jauns testaments.

– Ātri? Tas ir jūsu izvēlēts vārds? Vai arī tā sacīja viņa?

– Tā sacīja viņa, milord. Viņa bieži man aizrādīja, ka pietiktu ar vienu teikumu, kur es rakstīju veselu rindkopu.

– Tātad jūs ātri sagatavojāt jauno testamentu?

– Protams. Jo apzinājos, ka laiks nav mūsu sabiedrotais.