Fišeram nebija grūti saprast, kālab Centrālā komiteja tieši Simpsonu uzskatīja par iespējamo nākamo ministru, tomēr viņš zināja arī to, ka šī kandidāta sniegtā atbilde nebija tā, ko vēlējās dzirdēt vietējā publika.

Danets ātri uztvēra auditorijas reakciju un sacīja: – Lielā mērā es piekrītu tam, ko tikko sacīja Simpsona kungs, tomēr uzskatu, ka mūsu apgabala vēlētājiem ir tiesības pirms balsošanas zināt taisnību par Beringtona ģimenes konfliktiem. Un nevis pēc tam.

Aplausi skaidri rādīja, ka šajā reizē Danets ir favorīta kārtā.

Priekšsēdētājs pamāja Pīteram Meinardam, kurš sēdēja pirmās rindas vidū.

– Mums, mūsu vēlēšanu apgabalā, ir vajadzīgs kas vairāk nekā tikai parlamenta loceklis, – Meinards lasīja jau iepriekš sagatavotu tekstu. – Mums nepieciešama partnerī-

ba, komanda. Vai abi kandidāti var apliecināt, ka vēlēšanu kampaņas laikā pastāvīgi kopā ar viņiem redzēsim arī viņu sievas? Jo, piemēram, lēdiju Beringtoni mēs nekad tā arī nesastapām.

Atskanēja aplausi.

– Mana sieva jau tagad ir tepat līdzās, – atteica Danets un norādīja uz pievilcīgu jaunu sievieti otrajā rindā, – un tā būs arī kampaņas laikā. Patiesību sakot, ja es kļūšu par parlamenta deputātu, jūs Koniju droši vien redzēsiet pat biežāk nekā mani.

Fišers smaidīja. Viņš zināja, ka šis jautājums parāda Daneta spēku un akcentē Simpsona vājumu. Rakstot vēstules ar uzaicinājumu ierasties uz sapulci, viņš vienu bija adresējis “Daneta kungam ar kundzi”, bet otru tikai “eskvairam N. Simpsona kungam”.

– Mana sieva strādā par pasniedzēju Londonas ekonomikas skolā, – sacīja Simpsons, – taču vairumā nedēļas nogaļu viņai būs laiks kopā ar mani apmeklēt vēlēšanu apgabalu, tāpat arī laikā, kad augstskolā ir brīvlaiks. – Fišers juta, kā balsis atkal izslīd no rokām. – Un domāju, jūs piekritīsiet, ka nav cēlāka aicinājuma par jaunās paaudzes izglītošanu.

Aplausi liecināja, ka ne visi tomēr ir vienisprātis ar kandidātu.

– Un visbeidzot, – ierunājās priekšsēdētājs. – Es zinu, ka mūsu sekretāram Fišera kungam ir kāds jautājums abiem kandidātiem.

– Šorīt izlasīju Daily Mail, – sacīja Fišers, – tādēļ ļoti iespējams, ka tā nemaz nav taisnība. – Abi kandidāti pienākuma pēc iesmējās. – Londonas Fulemas centrālajā vēlēšanu apgabalā arī jau esot izveidots saraksts, un viņi pirmdien intervēšot perspektīvākos kandidātus. Man gribētos uzzināt, vai kāds no jums ir arī šajā sarakstā. Ja atbilde ir apstiprinoša, vai jūs būtu gatavi izstāties no šās sacensības vēl pirms šīvakara balsojuma?

– Es neesmu pieteikts Fulemas Centrālajā apgabalā, jo allaž esmu gribējis pārstāvēt valsts Rietumu daļu, kurā dzimusi un augusi mana sieva un kur mēs ceram kopīgi audzināt mūsu bērnus.

Fišers pamāja ar galvu. Simpsonam nācās gaidīt, līdz norimst aplausi.

– Major Fišer, es esmu iekļauts jūsu pieminētajā sarakstā, – ierunājās Simpsons, – un uzskatu, ka tik ātri atsaukt savu kandidatūru bez pamatota iemesla nebūtu pieklājīgi. Toties, ja šajā vakarā tieši man smaidīs veiksme šeit, tad nebūs labāka iemesla, lai atkāptos.

“Viņam izdevās labi izkļūt no situācijas,” nodomāja Fišers, klausīdamies aplausos, kas sekoja pēc šā paziņojuma. “Bet… vai ar to būs pietiekami?”

Priekšsēdētājs piecēlās no savas vietas. – Esmu pārliecināts, ka jūs visi tāpat kā es pateiksieties mūsu kandidātiem ne vien par to, ka viņi atrada laiku, lai ierastos pie mums, bet arī par viņu sniegto ieguldījumu. Man nav nekādu šaubu, ka viņi kļūs par parlamenta locekļiem, diemžēl mums ir iespēja izvirzīt tikai vienu. – Atkal skanēja aplausi. – Un tā nu pienācis laiks balsošanai. Ar jūsu atļauju es paskaidrošu, kā notiks procedūra. Ja biedri būs tik laipni un dosies uz zāles priekšpusi, mūsu komitejas sekretārs majors Fišers jums izsniegs vēlēšanu biļetenus. Jūs pievilksiet krustiņu blakus sava izvēlētā kandidāta vārdam. Pēc tam, lūdzu, iemetiet biļetenu balsošanas urnā. Kad balsis būs saskaitītas un mēs kopā ar sekretāru būsim visu pārbaudījuši… un tam nevajadzētu aizņemt ilgu laiku… es paziņošu, kurš kandidāts no Konservatīvo partijas ir izraudzīts pārstāvēt Bristoles doku vēlēšanu apgabalu tuvējās vispārējās vēlēšanās.

Biedri izveidoja kārtīgu rindu, un Fišers izdalīja apmēram trīs simtus vēlēšanu biļetenu. Kad pēdējais bija iemests balsošanas urnā, priekšsēdētājs lūdza pārzini to aiznest uz privātu telpu aiz skatuves.

Pēc dažām minūtēm tajā iegāja priekšsēdētājs un sekretārs, un balsošanas urna jau atradās galda centrā pārziņa modrā uzraudzībā. Viņi apsēdās uz diviem koka krēsliem, kas bija novietoti viens otram priekšā. Pārzinis atslēdza balsošanas urnu. To izdarījis, viņš devās ārā no telpas un aizvēra durvis.

Tiklīdz durvis bija ciet, priekšsēdētājs piecēlās un izbēra balsošanas biļetenus uz galda. Atkal apsēdies vietā, viņš vaicāja Fišeram: – Kā jūs vēlaties, lai veicam skaitīšanu?

– Es ierosinu, ka jūs varētu saskaitīt par Simpsonu atdotās balsis, bet es pievērsīšos Danetam.

Priekšsēdētājs ar galvas mājienu apliecināja piekrišanu, un viņi sāka darbu. Jau ātri Fišeram kļuva skaidrs, ka Simpsons varētu gūt uzvaru ar divdesmit vai trīsdesmit balsu pārsvaru. Viņš saprata, ka jābūt pacietīgam un jāgaida īstais brīdis. Tāds brīdis pienāca, kad priekšsēdētājs pieliecās un nolika balsošanas urnu uz grīdas, lai pārbaudītu, vai tajā nejauši nav palikuši vēl kādi biļeteni. Ar šīm dažām sekundēm pietika, lai Fišers pagūtu ieslidināt roku savas žaketes kabatā un neuzkrītoši izņemt žūksni balsošanas biļetenu, kurus par labu Danetam bija aizpildījis jau priekšpusdienā. Šo nelielo operāciju viņš bija izmēģinājis spoguļa priekšā un tagad prasmīgi pievienoja papildinājumu kaudzītē pie pārējiem biļeteniem, gan nebūdams īsti pārliecināts, vai ar tiem būs pietiekami.

– Tātad, – ierunājās Fišers, – cik balsu ir saņēmis Simpsons?

– Simt sešdesmit astoņas, – atbildēja priekšsēdētājs. – Un cik ir Danetam?

– Simt septiņdesmit trīs.

Bills Hokinss izskatījās pārsteigts.

– Ja reiz balsu skaita starpība ir tik maza, priekšsēdētāj, varbūt mums vajadzētu visu pārbaudīt atkārtoti, lai vēlāk nebūtu nekādu pārmetumu.

– Visā pilnībā piekrītu, – atteica priekšsēdētājs. – Vai mainīsimies vietām?

To izdarījuši, viņi ķērās pie otrreizējas skaitīšanas.

Pēc dažām minūtēm Hokinss teica: – Tieši tā, Fišer, simt septiņdesmit trīs balsis par Danetu.

– Un es apstiprinu jūsu iepriekš nosaukto skaitli. Simt sešdesmit astoņas balsis par Simpsonu.

– Zināt, man pat prātā nebūtu ienācis, ka telpā ir tik daudz cilvēku.

– Pašā aizmugurē vēl bija vesels lērums, – Fišers atteica.

– Un vairāki bija sasēdušies arī ejās starp rindām.

– Droši vien tas arī ir izskaidrojums, – sacīja priekšsēdētājs. – Bet jums, veco zēn, es zem četrām acī pateikšu, ka balsoju par Simpsonu.

– Gluži tāpat kā es, – teica Fišers. – Bet tāda nu ir demokrātija…

Priekšsēdētājs iesmējās. – Nu ko, laikam būs labāk, ja iesim un paziņosim viņiem rezultātus, lai vietējie nekļūst nemierīgi.

– Varbūt gudrāk būtu tikai pateikt, kurš uzvarējis, bet neminēt, cik tuvi bijuši abi rezultāti? Protams, kad rakstīšu protokolu, es tajā fiksēšu konkrētos skaitļus.

– Prātīga doma, Fišer.

– Man patiešām žēl, ka nākas jums zvanīt tik agrā svētdienas rītā, lēdija Virdžīnija, taču kaut kas ir atgadījies un, ja vēlamies to izmantot savā labā, man būs nepieciešams jūsu akcepts nekavējošai rīcībai.

– Ļoti ceru, ka šī ziņa patiešām ir ko vērta, – lēdija miegainā balsī sacīja.

– Tikko dzirdēju, ka sers Viljams Traverss, Beringtonu kuģniecības valdes…

– Es zinu, kas ir Viljams Traverss.

– …pirms pāris stundām nomiris no sirdslēkmes.

– Tās ir labas vai sliktas ziņas? – lēdija Virdžīnija vaicāja, un balsī piepeši vairs nebija ne miņas no miegainuma.

– Neapšaubāmi labas. Tiklīdz prese to uzodīs, akciju cenas nekavējoties kritīs. Tieši tālab es arī zvanu, jo mums ir tikai dažas stundas laika.

– Pieņemu, ka tagad jūs vēlaties atkal pārdot manas akcijas?

– Tieši tā. Man taču nevajadzēs jums atgādināt, ka pagājušajā reizē jūs guvāt vērā ņemamu peļņu, turklāt vēl pabojājāt kompānijas reputāciju.

– Ja es tagad atkal tās pārdošu, cik liela ir iespējama, ka cenas pēc tam kāps?

– Kad publiskas organizācijas valdes priekšsēdētājs nomirst, akciju cenas mainās tikai vienā virzienā. Un jo īpaši tad, ja nāves cēlonis ir sirdstrieka, lēdija Virdžīnija.

– Tad uz priekšu! Pārdodiet akcijas.

Divdesmitā nodaļa

Džailss māsai bija apsolījis, ka uz tikšanos ieradīsies laikā. Viņš apturēja savu Jaguar automašīnu uz grantētā ceļa pie galvenās ēkas un novietoja blakus Emmas Morris Traveller. Pārņēma prieks par to, ka viņa jau ieradusies. Lai gan viņiem katram piederēja vienpadsmit procenti kompānijas akciju, Emma par Beringtonu kuģniecību izrādīja daudz lielāku interesi nekā brālis. Vēl lielāka šī interese kļuva pēc tam, kad viņa uzsāka mācības Stenfordā pie divkārtējā Pulicera prēmijas laureāta. Vārdu šim cilvēkam viņš nespēja atcerēties.

– Tu ļoti labi atcerētos Sairusa Feldmena vārdu, ja viņš dzīvotu tavā vēlēšanu apgabalā, – Emma bija jokojot aizrādījusi. Viņš pat nemēģināja atvairīt šo apvainojumu.

Pasmaidījis Džailss izkāpa no automašīnas un pamanīja bērnus, kas iznāca no vilciena vagona, kurā reiz bija mitinājies Vecais Džeks. Laikā, kad Džailsa tēvs bija noteicējs pār visu, vagons kļuva krietni nolaists, taču pēc tam tika atjaunots un atguva savu agrāko spozmi. Tur bija ierīkots muzejs par godu dižajam cilvēkam. Turp regulāri tika vesti skolēni un notika lekcijas par Būru karu. “Pēc cik ilga laika viņiem vēstures stundās mācīs par Otro pasaules karu?”

Steidzoties uz galveno ēku, Džailss atcerējās, kālab Emma tikšanos ar jauno valdes priekšsēdētāju bija uzskatījusi par tik svarīgu tieši tagad.

Džailsam nebija nekas daudz zināms par Rosu Bjūkenanu. Studējis ekonomiku Edinburgas universitātē, pēc tam firmā P&O strādājis par praktikantu. Beringtonu kompānijā viņa karjera sākusies no pašas apakšas, un beidzot viņš izcīnījis vietu valdē un vēlāk nominēts valdes priekšsēdētāja amatam. Visnotaļ bieži viņš bijis tuvu tam, lai par tādu arī kļūtu, tomēr allaž kāds no ģimenes izlēma, ka pats vēlas strādāt šajā amatā.