Nesdams somu, viņš spraucās cauri vairākiem vagoniem līdz tālākajam vilciena galam un beidzot iespiedās pārpildītā trešās klases vagonā. Viņš raudzījās ārā pa logu un prātoja, vai ir iespējams atrast kādu pozitīvu risinājumu pašreizējai nelāgajai situācijai.

“Varbūt vajadzētu atgriezties un direktoram paskaidrot, ka grasos dažas dienas pavadīt Londonā kopā ar savu tēvoci, parlamenta locekli Džailsu Beringtonu? Taču… kālab lai es turp dotos, ja esmu saņēmis skaidrus norādījumus atgriezties Bristolē un nodot tēvam doktora Benksa–Viljamsa vēstuli?” Patiesība bija tāda, ka Sebastjana vecāki atradās Losandželosā, kur viņa mātei svinīgā ceremonijā tika piešķirts grāds biznesa zinībās ar visaugstāko novērtējumu. Summa cum laude. Anglijā viņi atgriezīsies tikai nedēļas beigās.

Viņš domās jau dzirdēja, kā direktors vaicā: “Un kālab tu man to neteici uzreiz? Internāta vadītājs tev sagādātu atbilstošu biļeti.” Tālab, ka Sebastjans bija nolēmis atgriezties mājās semestra pēdējā dienā. Vecāki ierastos svētdienā un neko nezinātu par nelāgo starpgadījumu. Viss patiešām būtu izgājis gludi, ja vien viņš nebūtu iekāpis pirmās klases vagonā. Un vēl arī smēķējis. “Direktors mani brīdināja par to, kas notiks, ja līdz semestra beigām pārkāpšu vēl kādus skolas noteikumus… Semestra beigas. Es tikai stundas laikā esmu pārkāpis trīs noteikumus! Bet es nebiju iedomājies, ka vēl kādreiz dzīvē sastapšos ar skolas direktoru.”

Sebastjans vēlējās pateikt: “Tagad es piederu pie “Vecajiem zēniem” un daru, kā man tīk.” Tomēr viņš labi zināja, ka tas neko nelīdzēs. “Turklāt, ja es atkal parādīšos pirmās klases vagonā, skolas direktors varētu uzzināt, ka man ir tikai trešās klases biļete.” Šādu triku Sebastjans allaž mēdza izstrādāt, kad atgriezās no skolas mājās semestra beigās vai devās uz mācībām semestra sākumā.

Parasti viņš ieņēma vietu pirmās klases vagona stūrī – tā, lai būtu labi pārskatāma eja. Brīdī, kad parādījās biļešu kontrolieris, Sebastjans veicīgi izslīdēja no vagona un pazuda tuvākajā tualetē, neaizslēdzot durvis un atstājot zīmi “brīvs” visiem redzamu. Kad kontrolieris devās uz nākamo vagonu, Sebastjans iznāca no tualetes un atkal iekārtojās pirmajā klasē, kur arī pavadīja visu atlikušo brauciena laiku. Tā kā pa ceļam nebija pieturu, šis triks allaž izdevās. Reiz tomēr viņam gandrīz nepaveicās. Kāds īpaši acīgs biļešu kontrolieris bija nolēmis veikt dubultu pārbaudi un notvēra zēnu neatbilstošā vagonā. Sebastjans, tikai vienpadsmit gadus vecs, nekavējoties bija laidis darbā asaras un atvainošanās jūru, skaidrodams, ka viņa tēvs un māte allaž ceļo pirmajā klasē un viņam neesot bijis ne jausmas, ka ir arī tāda trešā klase. Tagad viņam bija jau septiņpadsmit. Viņam nenoticētu neviens, ne tikai biļešu kontrolieris.

Tātad nekādu cerību uz situācijas glābšanu nebija, un Sebastjans samierinājās, ka septembrī uz Kembridžu nedosies. Viņš sāka apsvērt, ko darīs, kad vilciens piestās Pedingtonas stacijā.

Vilciens pa lauku rajoniem traucās uz galvaspilsētu, bet skolas direktors pat neieskatījās sagatavotajā runas tekstā. “Vai tagad vajadzētu uzmeklēt puisi un pieprasīt paskaidrojumus?” Viņš zināja, ka internāta pārzinis bija iedevis Kliftonam trešās klases biļeti braucienam uz Bristoli. “Ko viņš darīja pirmās klases vagonā Londonas vilcienā? Vai viņš būtu kļūdījies un nejauši iekāpis citā vilcienā? Nē, tas zēns vienmēr zina, kurp dodas. Un šoreiz nebija gaidījis, ka tiks pieķerts. Turklāt viņš smēķēja, lai gan tika nepārprotami brīdināts, ka skolas noteikumi attiecas uz viņu līdz pēdējai mācību semestra dienai. Zēns pat nebija pagaidījis stundu, lai atkal mestu man izaicinājumu! Nekādu vainu mīkstinošu apstākļu nav. Kliftons neatstāj man izvēles iespējas.”

Benkss-Viljamss apņēmās nākamajā dienā sapulces laikā paziņot par Kliftona izslēgšanu no skolas. “Tad es piezvanīšu uz Pīterhausas administrāciju atbildīgajam ierēdnim un pēc tam arī zēna tēvam, lai pateiktu, ka Sebastjanam vairs nepienākas Kembridžas stipendija. Man taču jādomā par savas skolas labo slavu!”

Viņš pāršķīra vairākas izdrukātās runas lappuses, līdz atrada vajadzīgo vietu un izlasīja vārdus, ko bija veltījis Kliftona sasniegumiem, tad mirkli vilcinājās un pārsvītroja tos.

Sebastjans prātoja, vai labāk būtu Pedingtonā izkāpt no vilciena pirmajam vai tomēr pēdējam. Tiesa, tam vairs nebūtu tik lielas nozīmes, ja vien viņš pamanītos neuzskriet virsū skolas direktoram.

Viņš tomēr nolēma, ka būs labāk, ja izkāps pirmais, un brauciena pēdējās divdesmit minūtes nervozi trinās uz pašas sola malas. Iztaustījis savas kabatas, viņš secināja, ka pie rokas ir viena mārciņa, divpadsmit šiliņi un seši pensi. Tas bija daudz vairāk nekā parasti, jo internāta pārzinis bija atdevis jauneklim visu vēl neiztērēto kabatas naudu.

Dažas dienas Sebastjans bija plānojis pavadīt Londonā un pēc tam atgriezties Bristolē mācību semestra pēdējā dienā un nepavisam nebija domājis skolas direktora vēstuli atdot savam tēvam. Viņš izņēma aploksni no kabatas. Uz tās bija rakstīts: “H.A.Kliftonam. Eskvairam. Privāti.” Vispirms pārliecinājies, ka neviens uz viņu neskatās, Sebastjans atplēsa aploksni, lēnām izlasīja direktora rakstītos vārdus un pēc tam izdarīja to atkārtoti. Vēstule bija uzrakstīta taktiski, godīgi atspoguļojot faktus. Turklāt ne ar vārdu nebija pieminēta Rūbija. “Ja es būtu braucis ar Bristoles vilcienu, devies mājup un atdevis tēvam vēstuli, kad vecāki atgrieztos no Amerikas, viss būtu pilnīgi citādi. Nolādēts! Ko gan skolas direktors vispār darīja vilcienā?”

Ielicis vēstuli atpakaļ kabatā, Sebastjans pūlējās izdomāt, ko īsti iesāks Londonā. Viņš noteikti negrasījās atgriezties Bristolē līdz brīdim, kad viss būs noklusis, un tas nozīmēja ilgu laiku. Tikai… “Cik ilgi es varētu izdzīvot ar vienu mārciņu divpadsmit šiliņiem un sešiem pensiem? To tagad nāksies noskaidrot.”

Jau krietnu laika sprīdi pirms nonākšanas Pedingtonas stacijā Sebastjans stāvēja pie vagona durvīm un atvēra tās, kamēr vilciens vēl īsti nebija apstājies. Viņš izmetās uz perona un traucās uz barjeras pusi tik ātri, cik smagā soma to ļāva, tad pasniedza kontrolierim biļeti un veikli iejuka pūlī.

Iepriekš Sebastjans Londonā bija viesojies tikai vienu reizi un arī tad kopā ar vecākiem. Todien viņus sagaidīja un ar automašīnu aizveda uz Smitskvēru, kur atradās tēvoča Džailsa pilsētas māja. Tēvocis Džailss bija aizvedis Sebastjanu uz Taueru apskatīt Kroņa dārgumus un pēc tam uz Tiso kundzes muzeju, lai apbrīnotu vaskā darināto slavenību tēlus, bet vēlāk viņi Regent Palace viesnīcā bija baudījuši tēju un gardas maizītes. Nākamajā dienā viņš visus trīs bija aizvedis uz parlamenta ēku, un viņi bija redzējuši Vinstonu Čērčilu nikni raugāmies no pirmā sola. Sebastjanu bija pārsteidzis tas, cik maza auguma ir šis vīrs.

Kad pienāca laiks atgriezties, Sebastjans bija sacījis tēvocim, ka ar nepacietību gaidīs dienu, kad atkal varēs ierasties Londonā. Un tagad viņš bija klāt. Nebija automašīnas, kas viņu kaut kur aizvestu, un tēvocis nebija tas cilvēks, pie kura varētu doties bez pieteikšanās. Sebastjanam nebija ne mazākās nojausmas, kur viņš pavadīs nakti.

Kamēr Sebastjans spraucās cauri pūlim, kāds uzgrūdās viņam virsū, gandrīz notriecot no kājām. Viņš ieraudzīja, kā projām aizsteidzas kāds jauns vīrietis, pat nepapūlējies atvainoties.

Ielas malā pie stacijas rindojās viktoriānisma laikmeta mājas. Dažām logos bija redzamas izkārtnes “Naktsmājas un brokastis”. Sebastjans izvēlējās vienu, kurai pie durvīm bija spožāk nospodrinātais klauvēklis un rūpīgāk piestādītas puķu kastes. Piemīlīga sieviete puķainā mājas tērpā atvēra durvis, kad viņš bija pieklaudzinājis, un sveica potenciālo viesi ar siltu smaidu. Ja arī viņa bija pārsteigta, uz sava sliekšņa ieraudzījusi jaunekli skolas formā, tad neizrādīja to.

– Ienāciet, – viņa aicināja. – Kungs, vai meklējat vietu, kur apmesties?

– Jā, – atteica Sebastjans, kuru pārsteidza uzruna “kungs”. – Man nepieciešama istaba vienai naktij, un es vēlētos zināt, cik jūs par to prasāt.

– Četri šiliņi par nakti, ieskaitot arī brokastis. Vai mārciņa par nedēļu.

– Man istaba vajadzīga tikai vienai naktij, – atteica Sebastjans, kurš nolēma, ka no rīta jāmeklē kāda lētāka apmešanās vieta, ja viņš vēlētos palikt Londonā ilgāk.

– Protams, – sieviete sacīja, paņēma klienta ceļasomu un devās uz priekšu pa gaiteni.

Nekad iepriekš Sebastjans nebija redzējis sievieti nesam ceļasomu, taču viņa tik veikli aizsteidzās pa priekšu un pieveica pusi kāpņu, ka viņš pat attapties nepaguva.

– Es esmu Tibetas kundze, – viņa sacīja. – Taču pastāvīgie iemītnieki sauc mani par Tibiju. – Sasniegusi pirmā stāva kāpņu laukumiņu, viņa piebilda: – Es jums ierādīšu septīto numuru mājas otrā pusē. Tad būs mazāka iespēja, ka jūs iztraucē rīta satiksmes troksnis.

Sebastjanam nebija ne jausmas, par ko sieviete runā, jo viņu vēl nekad dzīvē nebija pamodinājis satiksmes troksnis.

Tibetas kundze atslēdza septītā numura durvis un pakāpās sāņus, ļaudama viesim ieiet. Istaba bija mazāka nekā tā, kas viņam bija Bīčkroftā, bet, gluži tāpat kā īpašniece, tā bija glīti saposta un kārtīga. Gulta ar tīriem palagiem un istabas stūrī izlietne.

– Vannasistaba ir gaiteņa galā, – Tibetas kundze paskaidroja, pirms viņš bija paguvis vaicāt.

– Es pārdomāju, Tibetas kundze, – Sebastjans teica. – Es ņemšu istabu uz nedēļu.

Viņa no mājas tērpa kabatas izņēma atslēgu un sniedza Sebastjanam. – Tad jāmaksā viena mārciņa. Jau tagad.

– Jā, protams, – atbildēja Sebastjans un iebāza roku bikšu kabatā, bet saprata, ka tā ir tukša. Viņš pārbaudīja vēl vienu kabatu, tad vēl vienu, tomēr nekur naudas nebija. Beidzot viņš nometās uz ceļgaliem, atvēra savu ceļasomu un izmisīgi sāka meklēt naudu starp savām mantām.

Viesnīcniece iespieda rokas sānos, un smaids pazuda no viņas sejas. Sebastjans veltīgi rakņājās pa savām drēbēm un beidzot padevās. Viņš sabruka gultā un klusībā lūdzās, lai Tibija izrādītos līdzjūtīgāka nekā viņa skolas direktors.