Izgājusi no viesu nama, viņa nepagriezās pa labi, kā bija ieradusi darīt katru rītu, lai steigtos pie miesnieka, kur izvēlētos labāko dāņu bekonu, bet pēc tam ietu uz augļu un dārzeņu veikalu, kur iegādātos svaigākos augļus, tad uz maiznīcu pēc karstiem klaipiņiem, kas tikko izņemti no krāsns – un pat tādā gadījumā viņa tos nopirktu tikai tad, ja cena būtu pieņemama. Taču tajā dienā viņa pagriezās pa kreisi un aizsoļoja Pedingtonas stacijas virzienā.

Viņa cieši turēja somu rokā, jo viesi itin bieži bija brīdinājuši, ka, sperot kāju Londonas ielās, ir ļoti jāuzmanās no zagļiem. Un Sebastjans bija jaunākais piemērs. Puisis savam vecumam bija ļoti pieaudzis, taču joprojām gluži naivs.

Tibetas kundzi pārņēma satraukums, kad viņa šķērsoja ielu un iekļāvās gājēju straumē, kas devās uz staciju. Varbūt viņa nervozēja, jo nekad agrāk nebija iegājusi grāmatu veikalā? Kopš viņas vīrs un mazais dēliņš pirms piecpadsmit gadiem tika nogalināti uzlidojumā, kad ienaidnieka lidmašīnas bombardēja Īstendu, viņai nebija īpaši daudz laika lasīšanai. Ja viņas puisēns būtu palicis dzīvs, viņš būtu apmēram Sebastjana vecumā.

Palikusi bez pajumtes, Tibija devās uz rietumiem, gluži kā putns, kas meklē vietu, kur vairāk barības. Viņa sāka strādāt viesu namā “Drošais patvērums”, kur veica visādus darbus. Pēc trijiem gadiem viņa kļuva par viesmīli. Kad viesu nama īpašnieks nomira, viņa ne tik daudz mantoja šo īpašumu, kā gluži vienkārši to pārņēma, jo banka meklēja kādu, kurš būtu gatavs turpināt kredīta maksājumus.

Viņai neklājās viegli, likās, ka bankrots vairs nav aiz kalniem, bet tūkstoš deviņi simti piecdesmit pirmajā gadā kā negaidīts glābiņš nāca Britu festivāls, kas Londonai piesaistīja miljons papildu tūristu. Viesu namam pirmo reizi radās iespēja gūt peļņu. Tā pieauga ar katru gadu, kaut tikai mazliet, un beidzot kredīts bija nomaksāts. Viesnīca pilnībā piederēja viņai. Ziemā izdzīvot palīdzēja regulārie apmeklētāji, uz kuriem viņa varēja paļauties. Viņa bija jau sen ielāgojusi, vērojot citu pieredzi, ka nevar paļauties tikai uz īslaicīgas peļņas iespējām.

Stacijā nokļuvusi, Tibetas kundze pārtrauca gremdēšanos atmiņās un sāka ar skatienu meklēt grāmatveikalu. Beidzot viņa pamanīja izkārtni – “V. H. Smits”. Viņa vēroja, kā rūdītie ceļotāji steidzas veikalā un ārā no tā. Lielākā daļa bija iegādājušies vien rīta laikrakstu par puspeniju, taču bija arī tādi, kas veikala dziļumā staigāja gar grāmatu plauktiem.

Beidzot viņa iegāja veikalā, bet palika bezpalīdzīgi stāvam telpas vidū, citiem apmeklētājiem ceļā. Pamanījusi sievieti, kura telpas tālākajā galā izlika grāmatas plauktos, Tibija devās pie viņas, taču netraucēja viņas darbu.

Pārdevēja pacēla galvu. – Vai varu jums palīdzēt, kundze? – viņa pieklājīgi vaicāja.

– Vai esat dzirdējusi par rakstnieku Hariju Kliftonu?

– Jā, gan, – pārdevēja atteica. – Viņš ir viens no mūsu pircēju iecienītākajiem autoriem. Vai jūs meklējat kādu konkrētu grāmatu? – Tibetas kundze papurināja galvu. – Tad nāciet, aiziesim un paskatīsimies, kas mums te veikalā pieejams. – Pārdevēja gāja uz veikala otru pusi, un Tibetas kundze sekoja viņas pēdās. Abas apstājās pie nodaļas, kas bija atzīmēta ar uzrakstu “Detektīvliteratūra”. “Viljama Vorika noslēpumi”. Grāmatas bija saliktas kārtīgā rindā, kur vīdēja vairākas tukšas vietas, kas liecināja par autora popularitāti. – Un, protams, – turpināja pārdevēja. – Te ir cietuma dienasgrāmatas, arī lorda Prestona sarakstītais biogrāfiskais darbs ar nosaukumu “Mantošanas princips”, kurā stāstīts par aizraujošo Beringtona un Kliftona mantojuma lietu. Jūs droši vien to atceraties? Avīzes par to rakstīja nedēļām ilgi, tie bija galvenie virsraksti.

– Un kādus Kliftona kunga romānus jūs ieteiktu?

– Ik reizi, kad man uzdod šādu jautājumu par jebkura rakstnieka darbiem, – atbildēja pārdevēja, – es allaž iesaku sākt ar pirmo. – Viņa paņēma no plaukta grāmatu “Viljams Voriks un aklā liecinieka lieta”.

– Vai no tās otras grāmatas par mantojuma lietu es varētu uzzināt kaut ko vairāk par Kliftona ģimeni?

– Jā, un jūs redzēsiet, ka tā ir tikpat aizraujoša kā jebkurš romāns, – pārdevēja paskaidroja un devās pie plaukta, kur atradās biogrāfiskie darbi. – Tas maksās trīs šiliņus, kundze, – pārdevēja teica un sniedza viņai abas grāmatas.

Īsi pirms pusdienām Tibetas kundze atgriezās viesu namā, un Dženisa bija pārsteigta, kad ieraudzīja, ka viņas iepirkumu grozs ir tukšs. Vēl lielāku izbrīnu viņai sagādāja tas, ka Tibetas kundze ieslēdzās savā kabinetā un no tā iznāca vienīgi tad, kad pie parādes durvīm atskanēja klauvējiens, kas varēja liecināt par potenciāla klienta ierašanos.

Pēc divām dienām un naktīm viņa bija izlasījusi Redža Prestona sarakstīto “Mantošanas principu” un sapratusi, ka vajadzēs doties uz vēl kādu vietu, kurā viņa nekad iepriekš nav spērusi kāju. Un tas būs daudz satraucošāks gājiens nekā grāmatu veikala apmeklējums.

Pirmdienas rītā Sebastjans uz brokastīm nokāpa agrāk, jo vēlējās ar Bruno tēvu pārmīt dažus vārdus, iekams senjors devies uz darbu.

– Labrīt, kungs, – Sebastjans sveicināja un apsēdās pie brokastu galda.

– Labrīt, Sebastjan, – atbildēja dons Pedro un nolika laikrakstu. – Vai esi izlēmis par došanos uz Buenosairesu kopā ar mani?

– Jā, kungs, esmu. Es labprāt brauktu jums līdzi.

– Tad esi gatavs ceļam, kad es atgriezīšos no darba, – attrauca dons Pedro.

– Cikos mēs dosimies projām, kungs?

– Apmēram piecos.

– Es gaidīšu, – teica Sebastjans. Istabā ienāca Bruno.

– Tu priecāsies, uzzinājis, ka tavs draugs Sebastjans kopā ar mani brauks uz Buenosairesu, – pavēstīja dons Pedro, kad viņa dēls bija apsēdies pie galda. – Londonā viņš atgriezīsies mēneša beigās. Tad tu varēsi parūpēties par viņu!

Bruno grasījās kaut ko sacīt, bet tajā brīdī Elena atnesa grauzdētas maizes šķēles, kas bija saliktas īpašā statīvā, un novietoja to galda centrā.

– Ko jūs vēlētos ēst brokastīs, kungs? – viņa vaicāja Bruno.

– Divas vārītas olas, lūdzu.

– Arī man, lūdzu, – piebalsoja Sebastjans.

– Man tagad jāiet, – pavēstīja dons Pedro un piecēlās no savas vietas galda galā. – Man ir tikšanās Bondstrītā. – Viņš pievērsās Sebastjanam un piebilda: – Piecos esi gatavs doties ceļā! Mēs nedrīkstam nokavēt paisumu.

– Nevaru vien sagaidīt! – atbildēja Sebastjans, izklausīdamies patiešām sajūsmināts.

– Lai tev laba diena, tēt! – Bruno novēlēja. Līdz brīdim, kad aizveroties noklakšķēja parādes durvis, viņš vairs neteica ne vārda. Kad bija skaidrs, ka dons Pedro ir projām, Bruno paskatījās pāri galdam un sacīja draugam: – Vai tu esi pārliecināts, ka izlēmi pareizi?

Tibetas kundze trīcēja. Viņa nejutās droša, ka viņai vajadzētu to visu darīt. Tajā rītā, kad viņas viesi apsēdās pie brokastu galda, viņiem tika pasniegtas cieti novārītas olas, apdeguši grauzdiņi un tikko silta tēja. Vainu galu galā nācās uzņemties Dženisai. Pēdējās divās dienās Tibetas kundze nebija gājusi arī iepirkties, tādēļ situācija kļuva arvien nelāgāka. Maize bija sakaltusi, augļi pārāk mīksti, un bekona šķēles izbeigušās. Dženisa bija laimīga, kad pēdējais neapmierinātais viesis devās ārā no brokastu telpas. Viens no viņiem pat atteicās maksāt rēķinu.

Viesmīle devās lejā uz virtuvi, lai apraudzītu Tibetas kundzi, taču tur nebija ne vēsts no saimnieces. “Interesanti, kur gan viņa varētu būt?” nodomāja Dženisa.

Savukārt Tibetas kundze sēdēja simt četrdesmit astotā numura autobusā, kas devās uz Vaitholu. Viņa joprojām nejutās pārliecināta, vai tas patiešām jādara. “Ja arī viņš piekristu tikties, ko gan es sacīšu? Galu galā, kāda man tur varētu būt daļa?” Viņa bija ļoti noraizējusies un izkāpa no autobusa tad, kad tas jau bija šķērsojis Vestminsteras tiltu. Viņa lēnām devās atpakaļ pāri Temzai. Tūristi nesteidzīgi soļoja, apbrīnodami skatus, kas pavērās no tilta. Arī Tibetas kundzes solis nebija raitāks, tikai iemesls bija gluži cits.

Viņa nonāca Parlamenta laukumā un līdz tam brīdim jau vairākas reizes bija mainījusi savu lēmumu. Solis kļuva lēnāks un lēnāks, līdz viņa apstājās pie ieejas parlamenta ēkā, kur gluži kā Lata sieva pārvērtās sālsstabā.

Vecākais durvju sargs, kas jau bija pieradis pie ļaudīm, kurus pārņēmusi pārāk liela bijība, pirmo reizi nostājoties pie Vestminsteras pils ieejas durvīm, vaicāja sastingušajai statujai: – Kā varu jums palīdzēt, kundze?

– Vai šeit ir iespējams sastapties ar parlamenta locekļiem?

– Vai jums ir norunāta tikšanās?

– Nē, nav gan, – atteica Tibetas kundze, cerēdama, ka tiks aizraidīta projām.

– Neraizējieties, ne jau daudziem cilvēkiem tikšanās ir sarunātas. Jācer tikai, ka viņš pašlaik ir parlamenta ēkā un viņam ir laiks, lai varētu jūs pieņemt. Ja jūs nostāsieties tajā rindā, mans kolēģis jums labprāt palīdzēs.

Tibetas kundze devās augšup pa kāpnēm, pagāja garām Vestminsterholai un nostājās garā klusējošu cilvēku rindā. Apmēram pēc stundas viņa bija nonākusi rindas sākumā un piepeši atcerējās, ka nav pateikusi Dženisai, kurp dodas.

Viņa tika pavadīta uz centrālo vestibilu, kur kāds ierēdnis viņu aicināja pie reģistratora galda.

– Labdien, kundze! – sveicināja dežurējošais ierēdnis.

– Kuru parlamenta locekli jūs vēlētos sastapt?

– Seru Džailsu Beringtonu.

– Vai jūs esat no viņa vēlēšanu apgabala?

“Vēl viena iespēja aizbēgt!” Tibetas kundzei iešāvās prātā. – Nē, man ar viņu jārunā personīgā lietā.

– Saprotu, – atteica ierēdnis, it kā viņu nekas nespētu pārsteigt. – Ja pateiksiet, kā jūs sauc, es izrakstīšu jums apmeklētāja karti.

– Florensa Tibetas kundze.

– Un jūsu adrese, lūdzu?

– Predstrīta, trīsdesmit septiņi. Pedingtona.

– Kādu jautājumu jūs vēlētos apspriest ar seru Džailsu?

– Runa ir par viņa māsas dēlu Sebastjanu Kliftonu.

Ierēdnis aizpildīja karti un pēc tam iedeva to ziņnesim.

– Cik ilgi man būs jāgaida? – viņa vaicāja.