Viņi sasniedza Kalnavota kanjona malu. Atgāzušies seglos atpakaļ, viņi lika zirgiem rāpties pa stāvu nogāzi lejup un caur lieliem priežu mežiem nonāca pie kādas senas, gandrīz vairs nesaredzamas meža takas.
«Sī taka saglabājusies vēl no piecdesmitajiem gadiem,»
Bilijs paskaidroja. «Es to atradu tikai nejauši. Vakar jautāju par to Popam — viņš šeit ielejā dzimis. Viņš teica, ka to lietojuši Petalumas zeltrači. Bet tie bijuši īsti spēlmaņi, kas to ierīkojuši un atveduši līdzi baru muļķu. Vai redzi to līdzenumu tur un vecos koku stumbrus? Tur bijusi viņu nometne, un zem kokiem viņi ierīkojuši savus spēļu galdus. Laukums toreiz bijis lielāks, bet avots kopš tā laika daļu izskalojis. Pops saka, ka vairāki vīri te nosisti un viens nolinčots.»
Pārliekušies zirgu kakliem, viņi pa šauro lopu taku rausās no kanjona laukā un jāja pa nelīdzenu vietu uz kalnu pauguriem.
«Zini, Sakson, tu vienmēr dedzīgi meklēji skaistas vietas. Tagad es tev parādīšu kaut ko tādu, kas tev atņems valodu. Pacieties tikai, lai tiekam laukā no šiem kokiem.»
Nekad vēl visā garajā ceļojumā Saksona nebija redzējusi neko tik skaistu kā to ainavu, kas pavērās viņas skatienam, izjājot no biezokņa. Puslīdz izzudusī taka šķita nevienāda sarkana ēna, ko uz mīkstās meža zemes met lielie sarkankoki un platzaru ozoli. Šķita, ka visi vietējie koki un staipekņi būtu norunājuši vīt še biezu lapu jumu. Kļavas, lieli lauru koki, milzu ozoli ar brūni dzelteno mizu, noplicināti un savijušies ar mežavīnu un liesmojošo indīgo ozolu. Saksona vērsa Bilija uzmanību uz kādu apsūnojošu solu, kur auga papardes. Šķita, ka visas nogāzes šeit sastopas, lai izveidotu milzīgu alu un kolosālu meža lapeni. Zeme viņiem zem kājām bija ūdens piesūkusies. Kaut kur zem platajām papardēm čaloja neredzama ur- dziņa. Uz visām pusēm pavērās šauras brīnišķas gatves, kur jaunie sarkankoki klusi un slaidi grupējās ap kritušajiem milzeņiem, kas sniedzās zirgiem līdz pleciem un, sūnām klāti, lēni pārvērtās pīšļos.
Beidzot, vēl pēc otrām piecpadsmit minūtēm, viņi piesēja zirgus šaurā kanjona malā, kas vijās caur biezokni līdz pat uzkalniem. Pa kādu spraugu koku starpā Bilijs rādīja uz priedes galotni, kas bija salīkusi uz priekšu.
«Tas ir taisni zem tās,» viņš teica. «Mums jāseko avota gultnei. Ceļa šeit nav, bet te var redzēt vairākas vietas, kur meža zvēru takas šķērso avotu. Tev saslapināsies kājas.»
Saksona jautri smējās un turējās cieši Bilijam uz papēžiem; viņi brida caur peļķēm, rausās ar kājām un rokām pa stāvo, gludo nogāzi uz augšu, kur skaidri bija redzama ūdens postošā iedarbība, un uzmanīgi līda pa vecu kritušu koku apakšu.
«Visam kalnam jiav īsta klints pamata,» Bilijs Saksonai paskaidroja. «Ūdens tur griežas arvien dziļāk un dziļāk, un tādēļ sāni izbrūk. Tie ir tik stāvi, cik nesabrūkot var vēl stāvēt. Drusku vairāk uz augšu kanjons nav nekas vairāk kā tikai plaisa zemē — bet vareni dziļa plaisa, to es tev varu sacīt. Tu vari tai pārspļaut, bet tur var nolauzt ari kaklu.»
Bija arvien grūtāk virzīties uz priekšu, un beidzot viņu ceļu šķērsoja šaura aiza, sakritušu koku pilna.
«Paliec tu šeit,» Bilijs teica un, nolicies garšļaukus, rāpās pa biezokni, ka zari vien brikšķēja.
Saksona gaidīja, līdz visi trokšņi apklusa. Viņa nogaidīja vēl desmit minūtes un tad sekoja Bilijam pa ceļu, ko viņš bija izlauzis. Tai vietā, kur kanjona gultne nemaz vairs nebija ejama, viņa nonāca pie kādas takas, ko nešaubīgi noturēja par briežu ceļu un kas veda pa stāvo krauju augšup, izveidojot zaļajā biezoknī it kā tuneli. Viņa redzēja nolīkušo priežu galotnes, tās bija taisni virs viņas galvas, un pēc tām nonāca pie skaidra neliela kaln- ezera, kas bija izveidojies mālzemes ieplakā. Sī ieplaka, jādomā, bija cēlusies jaunākā laikā, kokiem un zemei grūstot. Ezera otrā pusē pacēlās gandrīz stāva siena. Viņa tūlīt zināja, kas tā ir, un raudzījās pēc Bilija. Saksona izdzirda viņu svilpjam un paskatījās augšup. Divsimt pēdu virs viņas baltās draudīgās sienas virsotnē stāvēja Bilijs, pieķēries kādam kokam. Salīkusi priede bija turpat viņa tuvumā. . «
«Es varu redzēt mazās ganības aiz tava lauka,» viņš sauca lejup. «Nav nekāds brīnums, ka šo te vēl neviens nav uzgājis. Vienīgā vieta, no kurienes to var saredzēt, ir tā nelielā meža pļaviņa. Un tā biji tu, kas pirmā to ieraudzīji. Pagaidi, līdz nonākšu lejā un visu tev izstāstīšu. Agrāk es to neiedrošinos darīt.»
Nevajadzēja būt lielam gaišreģim, lai uzminētu patiesību, un Saksona tūlīt arī saprata, ka tas ir dārgais māls, kas nepieciešams ķieģeļnīcai. Metot lielu loku, Bilijs apgāja nogruvumam un pa kanjona sienu, kāpdams no koka uz koku, kā pa kāpnēm nonāca lejā.
«Nu, vai tas nav lieliski?» viņš gavilēdams jautāja, kad atradās Saksonai blakus. «Redzi, tā tas tur gulējis — četras pēdas zem virskārtas noslēpts, kur neviens to nav varējis redzēt, un gaidījis uz mums, lai ierodamies Mēness ielejā. Un tad — lūdzu — atdalās gabals zemes, lai mēs to varētu atrast.»
«Bet vai tas ir īstais māls?»
«Vari likt savu mīļo galvu ķīlā, ka tas ir īstais. Es to tik bieži esmu redzējis, ka pazītu pat tumsā. Paņem drusku pirkstos un paberz to. Lūk, tā. Varētu noteikt to arī pēc garšas. Esmu diezgan šo putekļu rijis, braucot ar pajūgiem. Šeit ir tā vieta, kur sāksies mūsu dzīves uzplaukums. Vai zini, kopš esam šai ielejā, mēs cita nekā nedarām, kā liekam savām galvām strādāt. Bet tagad esam tikuši uz zaļa zara.»
«Bet tev taču tas nepieder.»
«Jā gan, bet tev vēl nebūs ne simts gadu, kad jau piederēs. No šejienes iešu taisni pie Paina un noslēgšu līgumu. Man piederēs pirkšanas pirmtiesības, zini, un pa to laiku es sameklēšu naudu. Mums būs jāaizņemas tie četri simti no Gan Juma, un es aizņemšos uz saviem zirgiem, ratiem, Hezelu un Hetiju, un uz visu, kam kāda vērtība. Un tad es izdošu Hiljardam par pārējo summu hipotēku, un tad tas piederēs man. Man tas šķiet tikpat viegli, kā mazam bērnam noņemt saldumus. Noslēgšu ar ķieģeļnīcu līgumu par divdesmit centiem jardā — varbūt p<it vairāk. Viņi jau būs gluži traki no prieka, kad ieraudzīs. Nemaz nevajadzēs urbt. Uz abām pusēm ir pie divi simti pēdu brīvi guloša māla. Viss uzkalns ir no tīra māla, tikai plānas zemes kārtas segts.»
«Bet tu sabojāsi brīnišķīgo kanjonu, braucot šurp un turp ar mālu,» Saksona izbijusies iesaucās.
«Nē, neko citu kā tikai kalnu. Ceļš ved no otras puses lejā. Ir tikai- desmit minūtes līdz Šavona mālu bedrei. Vai nu es pats taisīšu ceļu un prasīšu vairāk par braukumu, vai arī to ierīkos ķieģeļnīca, un es vedīšu par to pašu cenu kā līdz šim. Man droši vien vēl vajadzēs pirkt zirgus, lai paveiktu visus darbus.»
Viņi sēdēja roku rokā mazās meža takas malā blakus ezeram un pārrunāja visus sīkumus.
«Un tagad, Sakson,» Bilijs, brīdi klusējis, teica, «dziedi lūdzu «Kad pagājušas pļaujas dienas», vai gribi?»
Beigusi dziedāt, viņa dzirdēja Biliju sakām:
«Kad tu pirmoreiz man dziedāji šo dziesmu, mēs sēdējām vilcienā …»
«Tā bija pirmā reize, kad redzējāmies,» viņa to pārtrauca. «Ko tu toreiz domāji par mani?»
«To pašu, ko vienmēr kopš tās reizes domāju. Tā es domāju jau tūlīt, kad dejojām pirmo valsi. Un ko tu domāji par mani?»
«O, man bija jādomā, un jau pirms pirmās dejas, kad mūs iepazīstināja un mēs sadevāmies rokās, man bija jādomā par to, vai tu esi īstais. Mani neatlaidīgi vajāja šie nedaudzie vārdi — vai tas ir viņš?»
«Tātad tev likās, ka es labi izskatos?» Bilijs jautāja.
«Jā, tā es domāju, un manas acis vienmēr redzējušas labi.»
«Vai zini!» Bilijs pēkšņi mainīja sarunas tēmu. «Nākošā ziemā, kad viss te būs uz pareizā ceļa — kā tu domā, ja mēs aizbrauktu apmeklēt Karmelu? Tad būs kluss laiks tavām saknēm, un es arī droši vien varēšu algot priekšstrādnieku.»
Viņam par lielu izbrīnu Saksona nebūt nebija sajūsmināta.
«Nu, kas vainas?» viņš ātri jautāja.
Bikli nolaistām acīm, lēni un vilcinoties Saksona teica:
«Es vakar kaut ko izdarīju, neprasījusi tava padoma, Bilij.»
Viņš gaidīja.
«Es aizrakstīju Tomam,» viņa kautri piebilda, it kā grēkus sūdzot.
Viņš vēl arvien gaidīja — ko, to viņš pats nezināja.
«Es viņu lūdzu atsūtīt veco kumodi — manas mātes veco kumodi, atceries, Bilij, ko viņam vajadzēja mums uzglabāt.»
«Hm! Bet tur es neredzu nekā dīvaina!» Bilijs atviegloti teica. «Mums tā kumode vajadzīga, vai ne? Un mēs varam samaksāt arī sūtīšanas izdevumus, kā tu domā?»
«Tu esi mīļš muļķis, tas, lūk, tu esi. Vai tu nezini, kas atrodas kumodē?»
Viņš kratīja galvu, un tas, ko viņa teica, bija tik kluss kā čuksti:
«Bērna drēbītes.»
«Nē!» viņš iekliedzās.
«Tiešām.»
«Taisnība?»
Viņa pamāja ar galvu, un tai sārtojās vaigi.
«To, Sakson, es vēlējos par visu vairāk pasaulē. Kopš esam ielejā, esmu bieži par to domājis,» viņš aizsmakušā balsī teica, un viņa pirmoreiz redzēja Bilija acīs asaras.
«Bet pēc visa, ko esmu darījis, pēc visa trača, ko sacēlu, es… es negribēju tevi mocīt un nekad nekā tev neteicu. Bet es vēlējos… o, es to tā vēlējos, ilgojos… tā, kā pašreiz ilgojos tevis.»
Viņš atpleta rokas un piekļāva viņu sev klāt, un pār mazo kanjona Kalnezeru nolaidās tīksms klusums.
Saksona sajuta, ka Bilijs brīdinādams uzliek tai pirkstu uz lūpām. Viņa atlieca galvu, un abi kopā raudzījās augšup uz nelielo uzkalnu, kur stāvēja briežu māte ar savu lāsaino mazuli un pa spraugu kokos skatījās uz viņiem.
Londons Dž.
London
Mēness ieleja
. — R.: Avots, 1994. — 412 lpp.
Redaktors A. Eglājs
Tehniskā redaktore D. Radziņa
Korektore /. Ancāne
Parakstīta iespiešanai 6.12.93. Re&. apl. t 2-0290. Formāts 84x108/32. Pašūt. Nt 308. Izdevniecība «Avots», LV 1050 Rīgā. Aspazijas bulv. 24. Iespiesta tipogrāfijā «Rota», LV 1011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.
"MĒNESS ieleja" отзывы
Отзывы читателей о книге "MĒNESS ieleja". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "MĒNESS ieleja" друзьям в соцсетях.