žeina Korija - Mana vīra sieva

– Es saprotu. – Izskatījās, ka Rūperts ir savaldījies. Viņš atkal izturējās ārkārtīgi pieklājīgi. – Mākslinieka temperaments un tā tālāk. Liels paldies par šo brīnišķīgo vakaru.

Tomēr vakars nebija bijis brīnišķīgs, un viņi visi to zināja. Tovakar Karla noklausījās vienu no Eda un Lilijas līdz šim lielākajiem strīdiem.

– Kāpēc tu izturējies tik rupji? Gandrīz vai tā, it kā tu būtu greizsirdīgs, ka viņš ir neprātīgi iemīlējies Karlā.

– Muļķības. Man vienkārši nepatīk, ja kaut kāds kucēns blenž uz manām gleznām un izsaka iecietīgas piezīmes.

– Viņš to nemaz nedarīja. Viņš izturējās nevainojami pieklājīgi.

– Es zinu, kā viņš izturējās. Un vai tev vispār nav vienalga? Tevis jau tāpat nekad nav mājās.

– Varbūt Karlai ir pienācis laiks doties prom. Viņa var apmesties kādā citā hostelī. Nesaprotu, kāpēc tu viņai lūdzi apmesties pie mums. Bija domāts, ka viņa te paliks tikai uz laiku.

– Tātad tagad tu gribi padzīt manu modeli tieši tobrīd, kad man atkal ir uzradusies iedvesma? Izskatās, ka tu gribi, lai man neveicas.

Beidzot tas ir sācies, Karla nodomāja, saritinājusies gultā.

Un tomēr no rīta šķita, ka nekāda strīda vispār nav bijis.

– Vai tu gribētu nedēļas nogalē kopā ar mums braukt uz Devonu? – Lilija apvaicājās.

Karla papurināja galvu.

– Ja neiebilstat, es labāk palikšu tepat.

Eds izskatījās vīlies.

– Ak tā? Toms būs bēdīgs, ja tu neatbrauksi. Varbūt viņš neko neteiks, taču es zinu, ka tā būs.

Un es arī būšu bēdīgs, viņa skatiens sacīja.

Ļoti labi.

– Diemžēl man ir jāķeras pie sava nākamā uzdevuma.

– Protams. – Eds izklausījās sašļucis. – Kad es atkal atgriezīšos, Karla, būtu labi, ja tu varētu atlicināt nedaudz laika, lai man papozētu.

Viņa nosarka.

– Protams.

Iet nedēļas un mēneši, portrets pamazām top. Garām aizšaujas Lieldienas, mājot ar dzelteniem narcišu ziediem. Mūsu mazajā dārziņā aiz mājas jau sākušas ziedēt pirmās rozes. Arī Karla pamazām uzplaukst.

Ar pieaugošu pārsteigumu un cieņu es noskatos, kā uz Eda audekla veidojas mūsu ”īrnieces” portrets. Mana vīra roka, kas dažu pēdējo gadu laikā ir bijusi tik nedroša gan pašapziņas trūkuma, gan, godīgi sakot, alkohola dēļ, nu ir ieguvusi jaunu pārliecību. Ikreiz, kad uzmetu skatienu molbertam, man pievēršas Karlas skaistās mandeļveida acis ar draisko skatienu. Tagad viņa ir visur. Viņa pastāvīgi uzturas studijā, no kuras var redzēt dārzu aiz mājas, jo tur ir labāka gaisma. Viņa pastāvīgi uzturas mūsu mājā. Kad pārnāku no darba, viņa paņem no manis mēteli un paziņo, ka vakariņas ir jau gandrīz gatavas.

Un vēl viņa ir izraisījusi lielu interesi.

– Jūs atkal gleznojat to pašu mazo itālieti? – vaicāja žurnālists, kurš bija ieradies mūs intervēt mājās. Par to kaut kādā veidā bija parūpējies Eda aģents.

Es stāvēju līdzās audeklam, ko Eds ļoti apzināti bija atstājis redzamā vietā, nevis noglabājis, kā parasti mēdza rīkoties ar nepabeigtiem darbiem.

– Jā, – mans vīrs nevērīgi atteica. Protams, es uzreiz sapratu, ka viņš tikai izliekas. – Karla, tā pati mazā meitenīte, kuru mēs ar sievu neilgi pēc apprecēšanās mēdzām pieskatīt, nu ir atgriezusies mūsu dzīvē. Tagad viņai ir aptuveni divdesmit gadu – patiesībā viņa studē, lai kļūtu par juristi, – un viņa ir bijusi tik laipna, lai man atļautu uzgleznot viņu vēlreiz.

Pēc šī raksta publicēšanas ziņas izplatījās tik strauji kā meža ugunsgrēks.

Sāka zvanīt telefons. Protams, ne jau tikai tāpēc, ka mākslas (un plašsaziņas līdzekļu) pasaulei šāds stāsts par pieaugušu modeli šķiet pievilcīgs. Gluži vienkārši mana vīra glezna ir satriecoša. Karla izskatās tā, it kā grasītos kuru katru brīdi nokāpt no audekla. Spīdīgie, īsi apgrieztie mati, kas tik ļoti atšķiras no bērnišķīgajām cirtām, liek manīt, ka šai sievietei ir savs stils. Viņas lūpas izskatās tā, it kā viņa tūlīt varētu ierunāties.

Te nu es esmu. Atkal atgriezusies.

Un dažreiz pat vēl ļaunāk. Kāpēc tu esi tik slikta sieva? Izbeidz tik briesmīgi izturēties pret Tomu.

Jā. Tieši tā. Jau vairākas nedēļas mani aizvien vairāk pārņem sajūta, ka es Karlai nepatīku, kaut gan viņa katru vakaru rūpīgi paņem manu mēteli un gatavo vakariņas (to viņa ierosināja pati). Var manīt, ka viņa mani nosoda, jo Toms nedzīvo pie mums.

– Vai tad svētdienu vakaros jūs prombraucot nepārņem ilgas pēc viņa? – Karla jau vairākkārt ir piezīmējusi.

– Un kā vēl, taču viņam ir īpašas vajadzības, ko viņa skola spēj apmierināt labāk nekā mēs.

Karla nav vienīgā, kas uzdod šādu jautājumu. Tikai tie vecāki, kuriem ir tāds bērns kā mūsējais, spēj saprast, cik ārkārtīgi mokoša ir gan apziņa, ka mēs nespējam tikt ar viņu galā, gan vēlme rīkoties pareizi. Eds allaž klusē un nekad mani neatbalsta, it kā viņš būtu vienisprātis ar Karlu. Protams, tā arī ir. Kaut gan Tomam internātskolā klājas aizvien labāk un viņš vairs nav uzbrucis nevienam skolotājam, manam vīram nepatīk apzināties, ka viņa dēls visu nedēļu pavada vietā, ko viņš pats dēvē par kazarmām. Un tomēr tā nav taisnība. Esmu redzējusi Toma omulīgo istabu ar ērtajām gultām un goda vietās lepni izliktajiem rotaļu lācīšiem. (Viens no viņa istabas biedriem vienmēr ņem savu lācīti visur līdzi, kaut gan viņam jau ir gandrīz trīspadsmit gadu. Viņš ir kā apsēsts ar rotaļu lācīšiem un ir tos sarindojis gar sienu. Ja kāds tiem pieskaras, viņš sarīko milzīgu traci.)

Es zinu, ka mans vīrs tā reaģē tāpēc, ka savulaik pats ir bijis spiests mācīties internātskolā, kaut gan viņam ļoti gribējās dzīvot mājās.

Paturot prātā, cik daudz es daru Karlas labā, ir ironiski, ka viņa mani nosoda.

– Karlas studijas ir gandrīz galā. Tagad viņai ir vajadzīga prakses vieta, – kādu dienu Eds paziņo pie vakariņu galda. – Es viņai pateicu, ka tu varēsi palīdzēt.

Mēs ēdam kādu itāliešu ēdienu, gardu balto pupiņu un salātu sajaukumu. Manā izpildījumā tas būtu līdzinājies biezputrai. Karla to ir prasmīgi pārvērtusi par kaut ko pavisam citādu. Tu varēsi palīdzēt? Kaut gan esmu viena no partneriem, mans vīrs ir pārāk pašpaļāvīgs, šādi uzskatot, ka es varu izmantot savu ietekmi, lai arī man ir vesela kaudze vēstuļu no citiem cerību pilniem studentiem.

– Mēs esam saņēmuši daudz iesniegumu, – es saku, – tomēr es paskatīšos, ko varu darīt.

Tas nebūs viegli, jo pēdējā laikā man darbā vairs tik labi neveicas. Šogad esmu piedzīvojusi neveiksmi jau trešdaļā savu lietu. Gan tajās, kur esmu uzstājusies kā advokāte, gan tajās, kurās manu klientu tiesā ir pārstāvējis kāds cits. Ir vilinoši uzvelt visu vainu šiem cilvēkiem, taču tas nebūtu godīgi. Ja es nesagādāju aizstāvībai visu vajadzīgo informāciju par lietu, viņam tiesā nav ar ko palepoties.

Es iegalvoju sev, ka manām neveiksmēm nav nekāda sakara ar tām anonīmajām norādēm, ko esmu saņēmusi pa pastu un izlikusies neredzam. Es cenšos uz šīm vēstulēm pat neskatīties, tomēr nespēju novaldīties un pārliecinos, vai tās patiešām ir sūtījis viņš. Kā to var zināt? Pēdējā rindiņa tajās vienmēr ir viena un tā pati: kā klājas Tomam?

Kaut gan šīs norādes varētu izrādīties ļoti noderīgas, es piespiežu sevi tās salikt papīra smalcinātājā, iegalvodama sev, ka varu iztikt arī bez Džo Tomasa palīdzības. Man nemaz negribas domāt par to, cik ļoti viņš noteikti nopūlas, lai savāktu šos tā dēvētos pierādījumus, tomēr būtu interesanti uzzināt, kur viņš tos ņem. Ar kuru sekretāri viņš satiekas? Bet varbūt tie bija meli. Varbūt viņš šo informāciju sadabū kaut kur citur. Lai nu kā, doma par to, ka Džo mani slepus novēro, ir stindzinoša.

Kad Eds uzaicina Karlu pavadīt nedēļas nogali Devonā un viņa atsakās, es nespēju atvairīt atvieglojumu. Beidzot mums ir iespēja palikt divatā. Beidzot varēšu panākt, lai Eds atkal nostājas manā pusē.

– Ko tu darīsi nedēļas nogalē? – Rūperts jautāja.

– Strādāšu.

Kopš apkaunojošajām vakariņām pie Eda un Lilijas viņa bija izvairījusies no sava koledžas drauga, taču nu viņš atkal gaidīja Karlu pie auditorijas.

– Visu nedēļas nogali?

Karla paskatījās uz viņu.

– Visu nedēļas nogali.

– Žēl gan. – Rūperts sāka soļot viņai blakus. – Tavi draugi bija… neparasti.

– Lilija mēdz būt nedaudz īgna, taču viņa nav slikta. Diemžēl Eds gan izturējās rupji. Es jūtos vainīga.

– Nevajag. – Rūperts viegli pieskārās viņas rokai. Abi nogriezās ap stūri. – Kā jau teicu, viņam ir mākslinieka temperaments. Tomēr, godīgi sakot… zini, man radās iespaids, ka tu centies no manis izvairīties, tāpēc es nolēmu, tā teikt, ņemt vērsi aiz ragiem un sagaidīt tevi, lai pajautātu, vai ar mums viss ir kārtībā.

Karla negribot sajutās glaimota, tomēr visu vienreiz vajadzēja noskaidrot.

– Protams, ka ir. Tu esi ļoti labs draugs.

– Draugs? – Rūperts jautājoši lūkojās uz viņu, kā cerēdams izdzirdēt kaut ko vairāk. – Tātad es nedēļas nogalē drīkstu uzaicināt tevi uz vakariņām?

Tas izklausījās vilinoši, bet vai tad dzīve jau tāpat nebija pietiekami sarežģīta?

– Piedod, bet man jāuzraksta divi izklāstījumi. Eds un Lilija atgriezīsies tikai svētdien vakarā, un es biju cerējusi, ka mani neviens netraucēs.

Karla patiešām darīja, ko bija solījusi. Visu sestdienu viņa pavadīja pie grāmatām, bet svētdien pusdienlaikā pie durvīm kāds pieklauvēja. Lilija un Eds nebija brīdinājuši, ka varētu ierasties kāds viesis. Varbūt tur bija atnācis kāds nelūgts tirgotājs vai kaimiņš?

Taču uz sliekšņa bija nostājies Rūperts.

– Es vienkārši gāju garām.

Viņš sniedza Karlai skaisti ietītu ziedu pušķi ar māksliniecisku salmu rotājumu. Frēzijas. Vienas no viņas mīļākajām puķēm. Neticami, ka tik mazi ziediņi varēja tik stipri smaržot.

– Tas ir ļoti mīļi.